Home > Uncategorized > Sirtes leģenda

Sirtes leģenda

http://www.diena.lv/blogi/sirtes-legenda-13910164

2011. gada 20. oktobris.

Dzimst leģenda, kas vajās tos, kuri sagrābuši varu Tripolē.

Sirtē patriotu saujiņa, veicot neiespējamo, radījusi drosmes un vīrišķības piemēru, kas tiks ierakstīts arābu pasaules vēsturē.

Bumbu un raķešu uzbrukumi pārvērta pilsētu par drupām un nogalināja pilsētas iedzīvotājus. Likās, ka pilsētas aizstāvju liktenis ir izlemts. Aiz viņiem bija jūra, un viņi bija ielenkti no trim pusēm. Mēs nezinām, kas viņi ir un cik viņu ir. Daži, iespējams – Lībijas armijas paliekas, citi – pilsētnieki, kuri ņēma rokās ieročus, lai aizstāvētu savu pilsētu.

Kāpēc viņi cīnījās? Mums stāstīja, ka viņi cīnoties par savu dzīvību. Mums stāstīja, ka viņi esot algotņi, ka noliks ieročus, tiklīdz izbeigsies nauda. Mums stāstīja, ka viņi esot “Kadafi lojālisti”. Mums to stāstīja, lai viņus diskriditētu.Bet viņi cīnījās par savu  valsti.

Kāpēc šis karš sākās?

Kadafi – tas ir tas pats Kadafi, kurš pirms pāris gadiem viesojās Romā, kurš Parīzē apskāvās ar Sarkozi un finansēja viņa vēlēšanu kampaņu. Tas pats, kuru sveica smaidošais Tonijs Blērs. Kadafi nav mainījies šajā laikā.

Bet tad ASV, Lielbritānija un Francija nolēma iznīcināt Lībijas likumīgo varu. Neskatoties uz to, ka lielākā daļa tautas atbalstīja Kadafi.

6. oktobrī Kadafi teica: “Kas jauno valdību darījis par juridiski likumīgu? Vai Lībijas tauta izvēlējās viņus? Vai lībieši viņus iecēluši? Ja  leģitimitāti piešķir NATO bumbas, tad lai visas trešās pasaules valdības ņem vērā, ka tāds pats liktenis sagaida arī tos”.

Lībijas 2011. gada februāris nebija ne tautas revolūcija, ne atbrīvošanas karš. Lībijā nebija kā Ēģiptē vai Tunisijā, kur tauta gāza valdību.Tā bija Lielbritānijas, Francijas un ASV agresija, kas koordinējās ar dumpiniekiem. Šīs trīs valstis pārvērta lokālu sacelšanos par pilsoņu karu un nodrošināja vienas puses uzvaru ar savu militāro spēku. Kadafi karavīri bija bezpalīdzīgi pret raķetēm, kas iznīcināja gan tos, gan civiliedzīvotājus. Bez tām “nemiernieki” būtu ātri izkliedēti.

Pieaugot NATO uzbrukumiem, Lībijas galvenie ministri sāka dezertēt. Atcerēsimies metaforu par žurkām, kas bēg no grimstoša kuģa. Musa Kusa aizbēga uz Londonu un britu izlūkošanai izpauda visu, ko zināja. Mustafa Abdul Jalil bija tieslietu ministrs. Nodevis Kadafi, viņš piekrita vadīt tā saukto “pārejas padomi”, sadarbojoties ar ārvalstu iebrucējiem.

Tādus cilvēkus sauc par nodevējiem. Pēc Otrā pasaules kara, franču maršalam Petēnam, kurš sadarbojās ar nacistiem, tika piespriests nāvessods. William Joyce nāvessods tika izpildīts tikai par nacistu propagandas pret atbalstīšanu. Norvēģijā Kvislings tika pasludināts  par nodevēju un nošauts. Ārvalstu bruņotie spēki, sadarbojoties ar Mustafa Abdul Jalil, uzbruka Lībijai un tādējādi tika nogalināti tūkstoši, arī sievietes un bērni.Ja nebūtu notikusi “humānā” intervence, Kadafi joprojām būtu Tripolē, bet tūkstošiem nogalināto cilvēku tagad būtu dzīvi. Nami un infrastruktūra, kas tagad ir iznīcināta, būtu stāvējuši kā agrāk. Lībija joprojām butu visattīstītākā valsts Āfrikā.

Šis karš agresoriem nebija pats riskantākais. Lībija – lielas teritorijas valsts ar samērā nelielu iedzīvotāju skaitu, un gandrīz nespējīga sevi aizstāvēt pret varenās kara tehnikas balstītiem uzbrukumiem. Tā ir bagāta ar naftu, tur ir daudz valūtas un zelta.Tās finansiālais stāvoklis bija pat labāks nekā valstīm, kas uzbruka tai. Ja tā būtu bijusi nabadzīga, tai visdrīzāk nebūtu uzbrukts.Ja nebūtu notikusi “humānā” intervence, Kadafi joprojām būtu Tripolē, bet tūkstošiem nogalināto cilvēku tagad būtu dzīvi. Nami un infrastruktūra, kas tagad ir iznīcināta, būtu stāvējuši kā agrāk. Lībija joprojām butu visattīstītākā valsts Āfrikā.

Šis karš agresoriem nebija pats riskantākais. Lībija – lielas teritorijas valsts ar samērā nelielu iedzīvotāju skaitu, un gandrīz nespējīga sevi aizstāvēt pret varenās kara tehnikas balstītiem uzbrukumiem. Tā ir bagāta ar naftu, tur ir daudz valūtas un zelta.Tās finansiālais stāvoklis bija pat labāks nekā valstīm, kas uzbruka tai. Ja tā būtu bijusi nabadzīga, tai visdrīzāk nebūtu uzbrukts.Apgalvojumi, ka uzbrukums Lībija tika veikts altruistisku apsvērumu dēļ, neiztur ne mazāko kritiku. Katrā karā, ko uzsāka Rietumu spēki Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā pēdējo divu gadsimtu laikā, galvenie bija materiālo labumu motīvi. Lībijas karš – nav izņēmums. Akūto finanšu krīžu laikā agresori netērēs miljardus karam, negaidot dāsnu stratēģisku un komerciālu atlīdzību par savu ieguldījumu.

Visu to nedēļu laikā, kad Sirtes pilsētu metodiski iznīcināja no gaisa – kur bija ANO Drošības padome, kas legalizēja uzbrukumu Lībijai rezolūcijā par “lidojumu aizlieguma zonu”, un nu vairs nav atbildīga par sekām?Kur bija Eiropas Savienība, kur bija Islāma organizāciju konferences, kur bija Arābu valstu līga, kur bija plašsaziņas līdzekļi, kur bija visas valdības, kas iestājās. lai “aizsargātu civiliedzīvotājus,” kas bija kļuvusi par licenzi, lai tos nogalinātu?

Viņi visi klusēja. Nebija nosodījumu vārdu uz viņu lūpām. Viņi vēlējās runāt tikai par … Sīriju.

Iznīcinātās Sirtes fotoattēli sniedz ieskatu par to, ko Anglija, Francija un ASV izdarīja ar šo pilsētu. Cik iedzīvotāji ir nogalināti, mēs nezinām, bet, saskaņā ar aplēsēm, nogalināti ir desmiti tūkstoši. Tāda ir  “humanitārās intervences” cena. Cena, kas lībiešiem ir jāmaksā par savu “atbrīvošanu”. Viņi negribēja šo karu.  ASV valdība, Lielbritānija un Francija vēlējās šo karu savu iemeslu dēļ, un izmantoja nemierus Bengāzī kā sviru. Valsts, kas vēl nesen bija plaukstoša un stabila, tagad ir drupās. Ziņu aģentūras runāt par “valdību” Tripoli, bet tā nav valdība. “Nacionālā pārejas posma padome” nedarbojas.

Nav šaubu, karš ir karš, un nākotne nesīs iesētā augļus. Vēsturi raksta uzvarētāji, tā mums saka, bet, agri vai vēlu pienāks diena, kad lībieši cels pieminekļus to cilvēku varonībai un drosmei, kuri cīnījās līdz galam Sirtē. Apgalvojumi, ka uzbrukums Lībija tika veikts altruistisku apsvērumu dēļ, neiztur ne mazāko kritiku. Katrā karā, ko uzsāka Rietumu spēki Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā pēdējo divu gadsimtu laikā, galvenie bija materiālo labumu motīvi. Lībijas karš – nav izņēmums. Akūto finanšu krīžu laikā agresori netērēs miljardus karam, negaidot dāsnu stratēģisku un komerciālu atlīdzību par savu ieguldījumu.

Visu to nedēļu laikā, kad Sirtes pilsētu metodiski iznīcināja no gaisa – kur bija ANO Drošības padome, kas legalizēja uzbrukumu Lībijai rezolūcijā par “lidojumu aizlieguma zonu”, un nu vairs nav atbildīga par sekām?Kur bija Eiropas Savienība, kur bija Islāma organizāciju konferences, kur bija Arābu valstu līga, kur bija plašsaziņas līdzekļi, kur bija visas valdības, kas iestājās. lai “aizsargātu civiliedzīvotājus,” kas bija kļuvusi par licenzi, lai tos nogalinātu?

Viņi visi klusēja. Nebija nosodījumu vārdu uz viņu lūpām. Viņi vēlējās runāt tikai par … Sīriju.p>Iznīcinātās Sirtes fotoattēli sniedz ieskatu par to, ko Anglija, Francija un ASV izdarīja ar šo pilsētu. Cik iedzīvotāji ir nogalināti, mēs nezinām, bet, saskaņā ar aplēsēm, nogalināti ir desmiti tūkstoši. Tāda ir  “humanitārās intervences” cena. Cena, kas lībiešiem ir jāmaksā par savu “atbrīvošanu”. Viņi negribēja šo karu.  ASV valdība, Lielbritānija un Francija vēlējās šo karu savu iemeslu dēļ, un izmantoja nemierus Bengāzī kā sviru. Valsts, kas vēl nesen bija plaukstoša un stabila, tagad ir drupās. Ziņu aģentūras runāt par “valdību” Tripoli, bet tā nav valdība. “Nacionālā pārejas posma padome” nedarbojas.

Nav šaubu, karš ir karš, un nākotne nesīs iesētā augļus. Vēsturi raksta uzvarētāji, tā mums saka, bet, agri vai vēlu pienāks diena, kad lībieši cels pieminekļus to cilvēku varonībai un drosmei, kuri cīnījās līdz galam Sirtē. Ja nebūtu notikusi “humānā” intervence, Kadafi joprojām būtu Tripolē, bet tūkstošiem nogalināto cilvēku tagad būtu dzīvi. Nami un infrastruktūra, kas tagad ir iznīcināta, būtu stāvējuši kā agrāk. Lībija joprojām butu visattīstītākā valsts Āfrikā.

Šis karš agresoriem nebija pats riskantākais. Lībija – lielas teritorijas valsts ar samērā nelielu iedzīvotāju skaitu, un gandrīz nespējīga sevi aizstāvēt pret varenās kara tehnikas balstītiem uzbrukumiem. Tā ir bagāta ar naftu, tur ir daudz valūtas un zelta.Tās finansiālais stāvoklis bija pat labāks nekā valstīm, kas uzbruka tai. Ja tā būtu bijusi nabadzīga, tai visdrīzāk nebūtu uzbrukts.Apgalvojumi, ka uzbrukums Lībija tika veikts altruistisku apsvērumu dēļ, neiztur ne mazāko kritiku. Katrā karā, ko uzsāka Rietumu spēki Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā pēdējo divu gadsimtu laikā, galvenie bija materiālo labumu motīvi. Lībijas karš – nav izņēmums. Akūto finanšu krīžu laikā agresori netērēs miljardus karam, negaidot dāsnu stratēģisku un komerciālu atlīdzību par savu ieguldījumu.

Visu to nedēļu laikā, kad Sirtes pilsētu metodiski iznīcināja no gaisa – kur bija ANO Drošības padome, kas legalizēja uzbrukumu Lībijai rezolūcijā par “lidojumu aizlieguma zonu”, un nu vairs nav atbildīga par sekām?Kur bija Eiropas Savienība, kur bija Islāma organizāciju konferences, kur bija Arābu valstu līga, kur bija plašsaziņas līdzekļi, kur bija visas valdības, kas iestājās. lai “aizsargātu civiliedzīvotājus,” kas bija kļuvusi par licenzi, lai tos nogalinātu?

Viņi visi klusēja. Nebija nosodījumu vārdu uz viņu lūpām. Viņi vēlējās runāt tikai par … Sīriju.

Iznīcinātās Sirtes fotoattēli sniedz ieskatu par to, ko Anglija, Francija un ASV izdarīja ar šo pilsētu. Cik iedzīvotāji ir nogalināti, mēs nezinām, bet, saskaņā ar aplēsēm, nogalināti ir desmiti tūkstoši. Tāda ir  “humanitārās intervences” cena. Cena, kas lībiešiem ir jāmaksā par savu “atbrīvošanu”. Viņi negribēja šo karu.  ASV valdība, Lielbritānija un Francija vēlējās šo karu savu iemeslu dēļ, un izmantoja nemierus Bengāzī kā sviru. Valsts, kas vēl nesen bija plaukstoša un stabila, tagad ir drupās. Ziņu aģentūras runāt par “valdību” Tripoli, bet tā nav valdība. “Nacionālā pārejas posma padome” nedarbojas.

Nav šaubu, karš ir karš, un nākotne nesīs iesētā augļus. Vēsturi raksta uzvarētāji, tā mums saka, bet, agri vai vēlu pienāks diena, kad lībieši cels pieminekļus to cilvēku varonībai un drosmei, kuri cīnījās līdz galam Sirtē<p>

Pēc Jeremy Salt,  http://palestinechronicle.com

Komentāri

  • indikopleiss

    2011.10.20 06:57

    Pa punktiem. Kā kulaks uz acs.

  • Vecis

    2011.10.20 08:07

    Bombārdēt un vēlreiz bombardēt. Visu. Sākot no Gibralitāra, beidzot ar Keiptaunu.Nolāpītais parazītu kontinents. Un tādus pasaules lāpītājus, kā šis tipiņš, kurs iztulkoja viena tupa austrālijas musļika atgremojumus, pašu aizsītīt uz to caurumu.

    • Adolfs Hitlers

      2011.10.20 09:34

      Jāatzīst, ka jums, kungs, ir plāni, kas daudzkārt drosmīgāki par maniem

  • haha

    2011.10.20 09:37

    Bombing for Peace is Like Fucking for Virginity

  • Čečenijā

    2011.10.20 13:41

    bija gluži tāpat. Groznija tika nopostīta pilnībā. Čečenu varonība arī ir apbrīnojama.

    • nu

      2011.10.20 13:43

      gluži tāpat nebija. Kadirovu atrada vēlāk.

    • 2011.10.20 16:48

      Čečenu varonību un apšaušanu drīzāk jāsalīdzina ar indiāņu iznīcināšanu. Lībija taču ar veselu okeānu un valstiski nodalīta no ASV. Otrkārt, neviens un nekad Krieviju nav slavējis un neslavē par šo agresiju.

  • Andrejs B

    2011.10.20 23:15

    Lībija b i j a viena no attīstītākajām valstīm vidusjūras reģionā un ziemeļāfrikā. Propoganda NATO un ASV atbalstošo valstu sabiedrībām noklusē gan sociālās aizsardzības, gan izglītības un medicīnas, gan sakārtotās infrastruktūras esamību, jo citādi nevarētu uzturēt sabiedrību nezināšanu par šīs valsts patiesajiem apstākļiem pirms intervences. Ja apstākļi būtu sliktāki un nebūtu iedzīvotāju atbalsts, šāda pusgada kara darbība nebūtu bijusi, esošā vara nebūtu spējīga noturēties ne mēnesi. Līdzekļi un resursi, kurus virkne valstu, transnacionalo kooeparāciju un finansistu grupējumi ir ” investējuši turpmāko kapitālieguldījumu labā, noteikti ir krietni lielāki, nekā sakotnēji plānoti. Un tie sabiedrībām netiks darīti zināmi, jo liela daļa ir Eiropas valstu nodokļu maksātāju naudas. Pirmais secinājums- stāvoklis, kad valstu apvienības var izmantot savu valstu nodokļu maksātāju naudu noziedzīgu finansistu un politisku karjeristu merķu un ambīciju apmierināsanai, nav pieļaujams. Šajā sakarībā ir pamatota problēma- vai esošo savienību darbība un eksistence ir pieļaujama, ja tās realizē noteiktu, šauru slaņu un grupējumu intereses, izmantojot valstu resursus un līdzekļus.
    Otrkārt. Uz vispārīgās nelietderīgās politiskās murmulēšanas fona Latvija, kur aktualizēts jautājums par okopācijas vai inkoorporācijas esamību, Lībijas piemērs uzskatāmi pierāda, ka primārais ir baiļu faktors vai tā trūkums un nācijas, iedzīvotāju griba. Un pēc pusgada kaujas darbības, izmantojot NATO kaujas aviāciju un speciālās nozīmes vienības, nevienam neizdosies apgalvot, ka Lībijas tauta ‘kura daudz cietusi diktatūras laikā’…ar prieku un entuziasu atbalstīja atbrīvošanu no diktatora ( fui, kāda līdzība ar Latviju) un “ar sajūsmu sagaidīja atbrīvotājus’….kuri atbrīvoja no asinsūcēju varas”. Un pretošanās faktors, kurš nav pamatojams ar “stūrī iedzītu armoijas daļu nevēlēšanos padoties’ vc. demagoģiskām muļķībām, apgāzis mītus par civiliedzīvotāju humāno aizsardzību. Jo bailes ir nāvejošākas par pretošanos- nepretošanās gadījumā vienalga, iznīcinās vai represēs, Treškārt.Tas, ka pēdējā laika ikdienas spēka un terora demonstrācijas valstu līmenī citu valstu teritorijās noteiktām valstīm un aprindām nepieciešamas, lai radītu galveno pārākuma momentu- vispaptverošu baiļu sindromu un paralizētu gribu un rīcību pastāvēt par sevi. Un tas ir tāpēc, ka bez šīs visaptverošās vardarbības un baiļu iedzīšanas tie tur nespēs pastāvēt un tiem jāreaģē arī uz iedomātu apdraudējumu”- tas nozīmē, ka morāli un prāta spējās viņi nav stipri. Ceturtkārt.Paļauties un sadarboties ar teim kurien nav augsta morāle un prāta spējas, nav tālredzīgi un cienīgi. Bet par to katrs lai secinājumus izdara pats- jo atbildēt pēc tam augstākajam saprātam vajadzēs individuāli, nevis kolektīvas savienības ietvaros.

  • resistence

    2011.10.21 00:19

    “Sirtes leģenda” ir kā skumjš rekviems Sirtes varonīgajiem aiztāvjiem. Te atblāzmo līdzības ar mūsu tautas 60 gadu veco pagātni un mežabrāļiem, kuru cīņa arī bija kaut bezcerīga, taču varonības un drosmes pilna un kuri cīnījās līdz galam.

  • M.kadafi”Zaļā grāmata”

    2011.10.21 12:23

    DEMOKRĀTIJA
    / Tautas vara /
    VARAS INSTRUMENTS
    “Cilvēku sabiedrības galvenā politiskā problēma ir jautājums par varas instrumentu”.
    “Šī problēma bieži vien izraisa pat ģimenes konfliktus”.
    “Jautājums par varas instrumentu visā tā nopietnībā pastāv kopš mūsdienu sabiedrības sākumiem”.
    Mūsdienu tautas un sabiedrības pastāvīgi saskaras ar varas instrumenta problēmu, pakļauj sevi riskam un cieš no tās smagajām sekām. Līdz šim nav izdevies atrast šīs problēmas pilnīgi demokrātisku atrisinājumu. Zaļā Grāmata sniedz varas instrumenta problēmas pilnīgu atrisinājumu.
    Visas mūsdienu pasaulē pastāvošās politiskās sistēmas ir radušās varas instrumentu cīņas rezultātā – vienalga, vai tā būtu bruņota vai miermīlīga šķiru, klanu, cilšu, partiju vai atsevišķu personu cīņa. Šajā cīņā vienmēr uzvar varas instruments – persona, partija vai šķira. Zaudētājos arvien paliek tauta, tātad īstenā demokrātija.
    Politiskā cīņa, kuras rezultātā ir uzvarējis, piemēram, kandidāts, par kuru balsojuši 51 procents vēlētāju, noved pie demokrātijas togā maskēta diktatoriska varas instrumenta uzvaras, jo pārējie 49 procenti vēlētāju izrādās pakļauti varas instrumentam, par kuru viņi nav balsojuši, bet kurš viņiem ir uzspiests. Tā arī ir diktatūra. Tāda veida politiskā ciņa bieži vien beidzas ar tā varas instrumenta uzvaru, kurš pārstāv mazākumu, ka tās notiek gadījumā, ja balsis tiek dalītas starp vairākiem kandidātiem, turklāt viens no viņiem ir saņēmis vairāk balsu nekā katrs no pārējiem, atsevišķi ņemts. Ja summē pārējo kandidātu saņemto balsu skaitu, izrādās, ka tas sastāda vairākumu, kaut gan tiek uzskatīts, ka ir uzvarējis pirmais kandidāts un turklāt vēl likumīgā, demokrātiskā ceļā! Patiesībā tā ir acīm redzama diktatūra viltus demokrātijas maskā. Tāda ir visu mūsdienās pastāvošo politisko režīmu seja. Vai gan nav skaidrs, ka tās visas falsificē patiesu demokrātiju un būtībā ir diktatoriski režīmi?

Advertisements
Categories: Uncategorized
  1. No comments yet.
  1. No trackbacks yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: