Home > Uncategorized > Iekārojamā zaļā krāsa

Iekārojamā zaļā krāsa

http://www.diena.lv/blogi/iekarojama-zala-krasa-738051

14. jūnijs (2010)

Šķirstu sociālistu avīzi. Kas to būtu domājis. Sarkanais Rubiks tagad zaļš. Darbojas Eiropas parlamenta grupas GUE/NLG – Eiropas Apvienoto kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālās grupas sastāvā.

Un Ždanoka arī pie Eiropas zaļajiem – Group of the Greens/European Free AllianceGreens/EFA.

Zilā Vienotība, ieeju viņu portālā, redz kur lielais ķeksis, taču fons nevis zils, bet gan zaļš. Arī maskējas.

Kāds paziņa, kurš sastāda demogrāfijas prognozes, pārliecināts, ka izmirušajā Latvijā ieplustot musulmaņu tautām, nākotnes Latvijas Islāma Republikas karogu nenāksies daudz pārveidot – tādas pat proporcijas, vienīgi sarkano krāsu nomainīs zaļā.

Musulmaņiem tūkstošgadu senas pirmtiesības uz šo krāsu. Vides aizstāvjiem arī, kaut gadu skaits mazāks.

Taču daudziem jo daudziem nemaz pat nav zināms, kādas asociācijas dažās zemēs raisa piederība pie “zaļajiem” vai zaļo partijām. Neomarksistu sabiedrības iznīcināšanas darbību, izrādās, ir ļoti izdevīgi maskēt ar zaļo vides sargāšanas izkārtni. Mēs varam priecāties, ka pie mums Latvijā īstie zaļie šo krāsu neko daudz nav apgānījuši. Bet kas notiek citur?

Zviedrija: Kultūrmarksisma triumfs

Mona Sahlin, zviedru sociāldemokrātiskās partijas līdere, apstiprināja, ka viņas partija un zaļie centīsies izveidot koalīcijas valdību 2010. gadā. Kādu politiku šī valdība realizēs? Zviedru Zaļā partija, savā Interneta vietnē pauž, ka izglītības sistēmai vajag uzsākt darbu “dzimtes vienlīdzības” (“gender equality”) ieviešanai jau agrīnā vecumā. Tādēļ bērnu iestāžu pasniedzējiem un personālam vajag iegūt attiecīgas zināšanas šajā jomā. Zaļie arī grib skolās atcelt atzīmes, jo tā esot negodīga un neobjektīva indivīda spēju vērtēšanas sistēma.

Zaļā partija aizstāv ideoloģisko globālismu tā tīrākajā formā. Tie grib, lai “pasaules pilsonība” aizstātu nacionālo pilsonību, tie grib ieviest pilnīgi brīvu migrāciju globālos mērogos, globālus nodokļus un ANO stiprināšanu pasaules kārtības labad:

“Mēs neticam robežām. Mums ir neierobežotas imigrācijas un emigrācijas vīzija. Ļaudīm ir tiesības dzīvot un strādāt tur, kur tie ir apmierināti. Mēs gribam, lai Zviedrija kļūtu par starptautisku modeli kā īstenot neierobežotu imigrāciju.”

Zaļā partija grib ieviest stingrus sodus par “diskrimināciju”, vienlaikus mīkstinot sodus par daudziem citiem noziegumiem. Zaļā partija grib ieviest “reliģiozi neitrālus” svētkus (pretstatā Ziemassvētkiem vai Lieldienām). Skolās jātiek iedibinātai pretrasisma un pretdiskriminācijas apmācībai. Nē “neiecietībai” pret jebkuru cilvēku grupu (gan izņemot baltos un īpaši – baltos vīriešus). Visām neiecietības formām vajag tikt ar likumu aizliegtām. Tomēr, zaļie saprot, ka rasisms nevar būt pilnībā izskausts līdz kamēr nav demontēta “rasistiskā pasaules kārtība” un aizstāta ar tādu pasaules kārtību kur neviens necieš un nabadzīgie netiek ekspluatēti.

Zviedru Zaļā Partija skaidro, ka jēdzieni vīrietis un sieviete ir “sociāli konstruēti” un uzspiesti visiem cilvēkiem. Lai sasniegtu jauno pasaules kārtību, ir jāatsakās no visām šādām mākslīgām identitātēm. Te var līdzēt izglītības sistēma un speciāli apmācīti skolotāji. Partija uzskata ka visiem cilvēkiem vajadzētu būt brīvai izvēlei kā tie vēlas sevi saukt un pie kādas dzimtes piederēt. Tādu vai citu dzimumu vai arī “neitrālu dzimumu” tie var izvēlēties ne tikai laulības ceremonijās bet arī personas apliecībās. Ja valsts to liedz, tad tas nozīmē apspiešanu. Pēc partijas loģikas jāpieņem, ka mākslīgas dzimumu kategorijas kā piemēram “vīrietis” un “sieviete” veicina globālo sasilšanu un nabadzīgo ļaužu ekspluatāciju, bērni Sudānā cieš badu tādēļ, ka es nevaru ierakstīt sevi par Mariju vai Kristīni savā autovadītāja apliecībā. Bez tam, man var būt penis, taču tas ir sociāli konstruēts penis un tas veicina kapitālistiskās iekārtas netaisnību.

Kad neiroloģijas eksperte Annica Dahlström publicēja savus pētījumus, feministes tai uzbruka par to, ka viņa ir ļaunprātīgi izmantojusi savu zinātnieces pozīciju, lai nostiprinātu dzimtes stereotipus. Kā Dahlström uzskata, “starpība starp zēniem un meitenēm, to bioloģijā un smadzenēs, ir lielāka, nekā mēs jebkad varējām iedomāties.” Piespiest zēnus uzvesties līdzīgi meitenēm ir nedabiski un neizbēgami tos traumē. Tomēr Zviedrijā tas notiek, un pat ar valsts atbalstu.

Mona Sahlin ir ieņēmusi dažādus amatus Zviedrijas sociāldemokrātiskajās valdībās, arī kā demokrātijas, integrācijas un dzimumvienlīdzības ministre. Viņa ir paziņojusi ka, “ja divas vienādas kvalifikācijas personas vēršas pie darba devēja, tad darbā jāpieņem tas, kuru sauc Nadžibulla.” Tātad, saskaņā ar multikulturālisma doktrīnu, vietējie savā zemē ir kļuvuši par otrās šķiras pilsoņiem. Pēc žurnālista Kurt Lundgren sacītā, Mona Sahlin, cerēdama nākotnē kļūt premjerministre, piedalījās Praida festivālā 2007. gadā kur viņa ieguva Fucking Medal Award, atbildot uz dažiem jautājumiem par orgasmu. Vai viņa ir atbildējusi uz jautājumiem par valstī eksplozīvi pieaugušo izvarošanu statistiku? Pēc pazīstamā blogera Dick Erixon, ziņām, imigrantu izdarīto izvarošanu skaits Zviedrijā tagad ir trīs reizes augstāks nekā Ņujorkā, kur ir aptuveni tas pats iedzīvotāju skaits bet tā ir galvaspilsēta, turpretim Zviedrija ir valsts ar galvenokārt lauku rajoniem un ciematiem. Zviedru meitenes baidās iet ārā, tomēr valsts visiespaidīgākā sieviete saņem Fucking Medal Award. Kā tas var tikt saprasts?

Kurt Lundgren ziņoja par pirmsskolas iestādēm, kurās veicināja “dzimumlīdztiesību” un “seksuālo vienlīdzību.” Bērnudārza audzinātāji aicināja vecākus apgādāt savus dēlus ar kleitām un dot tiem sieviešu vārdus. Ir pat vietas kur zēni IR SPIESTI valkāt kleitas. “Sniegt dzimumizglītību pirmsskolas vecuma bērniem, uzspiest tiem viedokli par homoseksuālismu, transeksuālismu, biseksuālismu, fetišismu u.tml. ir vardarbība pret bērniem. Mazi bērni paši nespēj aizsargāties no šiem seksuālajiem uzbrukumiem.”, saka Lundgrens

Frankfurtes skolā Antonio Gramši (Gramsci) un Georg Lukacs izveidotā kulturmarksisma mērķis bija gāzt kapitālistisko iekārtu, pārveidojot esošo kultūru. Pēc Gramši apgalvojuma, Rietumos sociālistiskā revolūcija nespēs sekot krievu 1917. gada revolūcijai, kamēr ļaudis nebūs atbrīvoti no rietumu kultūras, īpaši no tās “kristīgā gara.” Kā Lukacs teica 1919. gadā, “kas mūs glābs no rietumu civilizācijas?” Tas varēja tikt paveikts, salaužot tradicionālo ētiku un tradicionālo ģimeni, izārdot esošo kultūru no iekšpuses ilgākā laika gaitā to veicot masu informācijas līdzekļiem un skolām. Mēs tagad varam pārliecināties, ka šī stratēģija ir bijusi sekmīga, rietumu masu informācijas līdzekļi un dažas akadēmiskās aprindas ne tik vien kā nav pietiekami aizstāvējuši mūsu civilizāciju bet dažos gadījumos pat aktīvi sadarbojušies ar mūsu nāvīgākajiem ienaidniekiem. Ironija ir tur, ka rietumu cilvēku vairākums nekad nav dzirdējuši par Gramši, taču viņa idejām ir bijis milzīgs iespaids uz šo cilvēku dzīvēm.

Patiešām, vārds “brīvība” zviedru valodā tagad nozīmē gandrīz vienīgi seksuālo brīvību, varbūt tāpēc, ka citās sfērās tā vairs nepastāv vai arī nav vēlama. Gan ar instrukcijām skolā jaunākajai paaudzei, gan ar nepārtrauktu propagandu masu medijos vecākām paaudzēm, vairumam zviedru tiek iedvests, ka brīvība ir sasniegta ar seksuālo brīvību. Zviedrs uzskata ka viņš ir brīvs cilvēks, un par brīvību spriež seksuālos terminos. Bērniem skolā tiek mācīts, ka seksuāla emancipācija ir viņu dabiskās tiesības, un Valsts atbrīvo viņus no vecmodīgiem ierobežojumiem. “Vecmodīgie ierobežojumi” – tas nozīmē kristīgo morāli. …….. “Samazinoties politiskai un ekonomiskai brīvībai”, raksta Aldous Huxley savā grāmatā Brave New World, “seksuāla brīvība pieaug.” Tas perfekti atbilst Huntforda aprakstītam. Valsts nosvītro jūsu personīgo, ekonomisko un politisko brīvību, tā vietā piešķirot jums seksuālu brīvību un izliela sevi kā jūsu atbrīvotāju. Zviedrija 2008 ir sabiedrība bez reālas brīvības, ja jūs atkāpjaties no valdošās ideoloģijas. Jo vairāk saasinās ideoloģiskā cenzūra un politiskās represijas, jo spilgtāka kļūst “seksuālās brīvības demonstrēšana”. Sekss ir brīvība; brīvība nozīmē seksu, tikai un vienīgi seksu.

Valsts autoritātes pasniedz to kā sieviešu atbrīvošanu un seksuālu atbrīvošanos, bet faktiski salauž līdzšinējos pastāvēšanas pamatus: tradicionālo kristīgo kultūru un nukleāro ģimeni. Tas valsti valsti dara totalitāru tādā ziņā, ka nu tā var regulēt visus dzīves aspektus un, kas ir vissvarīgākais, nu tā var veidot bērnus atbilstoši savai ideoloģijai, bez tai nevajadzīgās vecāku iejaukšanās. Tagad valsts aizvieto jūsu ģimeni un audzina jūsu bērnus. Tagad, valsts ir uz imigrantu izraisītā izvarošanu viļņa. Kamēr zviedru meitenes imigranti sauc par “ielasmeitām”, zviedru zēnus tie uzskata par “dzimumneitrāliem”. Tradicionāli valsti aizstāv vīrišķīgi vīrieši, kas lepojas ar savu nacionālo mantojumu. Atņemot vietējiem vīriešiem lepnumu par savu kultūru un vīrišķības sajūtu, valsts paliek faktiski neaizsargāta.

Bet varbūt, ka tāds arī ir bijis nodoms? Rietumeiropā liels uzsvars ir likts uz to, lai tiktu iznīcināts pamatpopulācijas mantojums un pamatiedzīvotājiem iedvesta vainas un kauna apziņa ar mērķi atsvešināt tos no savas vēstures. Tiem ir jāpazemojas imigrantu priekšā un jārāda tiem cik nevērtīga un ļauna ir viņu kultūra.

Zviedrija ir bijusi pazīstama kā “priekšzīmīga valsts”, kā trešais ceļš starp kapitālismu un sociālismu vai apgaismotu sociālismu, kā tas dēvēts. 2008. gadā “zviedru modelis” vairs nav ekonomisko panākumu stāsts, bet šausmu stāsts par kultūras pašnāvību, Gramši kultūrmarksismu, ideoloģisko cenzūru un disidentu apspiešanu. Bet Zviedrija nav unikāla. Līdzīgas tendences ir acīmredzamas viscaur rietumu pasaulē.

Bet šeit, Zviedrijā politkorektums ir neparasti stingrs un represīvs – Zviedrija taču sevi uzskata par “ideoloģisku valsti”.

Tie, kam vēl saglabājušās simpātijas pret to, ko kādreiz sauca par tradicionālo zviedru kultūru var vienīgi cerēt, ka kāda daļa no tās vēl ir dzīva un varētu atdzimt, līdzko patreizējā ideoloģiskā paradigma būs sairusi. Jautājums ir par to, cik daudz no zviedru tautas būs atlicis, kad līdz tam būs nonākts. Par ko gan nemaz nav jāšaubās – grūtākie laiki vēl ir priekšā, ne tikai Zviedrijas bet arī visai brūkošai rietumu pasaules sabiedrībai, kuru lēni, bet pamatīgi izārda Multikulturālisms.

Pēc The Brussels Journal materiāliem

Advertisements
Categories: Uncategorized
  1. No comments yet.
  1. No trackbacks yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: